Mežmuižas dabas taka

Mežmuižas avotu dabas taka atrodas netālu no Siguldas, pie Stīveriem. Tur atrodas neliela, 700m gara dabas taka un vairāki avoti (saukti arī par Kaļķugravas avotiem). Lieliska vieta nelielai pastaigai ar ģimeni.  Dabas takā ļoti daudz informācijas stendu par tajā sastopamajām augu sugām. Takas sākumā lielāks avots, kur daudzi nāk ņemt ūdeni, taču tālāk pa taku iekšā mežā ir arī otrs avotiņš, kurā ūdens ir tik pat garšīgs (paņemiet pudeli!). Pie dzirnavām ir jaukas un ainaviskas piknika vietas. Ieejas maksa ir 1eur, taču teritoriju aktīvi apsaimnieko, un par to rūpējas. Jāņem vērā, ka taka daļēji iet pa privātīpašumu, un nav viena no nepieradinātajām meža takām, bet sakopta un civilizēta. Kā uz šejieni nokļūt, skatieties dodies.lv

Sula

Es pat neatceros, kad būtu bijis klāt pie bērzu sulu tecināšanas. Droši vien bērnībā. Bijām brīvdienās aizbraukuši uz laukiem, un radās iespēja iebraukt dziļi mežā pēc Opja tecinātās sulas. Pa ceļam redzējām tik daudz konkurentu maisu, ka varētu braukt tik iekšā mežā "iepirkties". Kats nu savu noslēpis kā pratis. Tehnikas arī dažādas. Vienam plastmasas truba kokā, vienam atkal koka rene, izmēri un diametri visādi. Lai arī noklausījos, ka svarīgi izurbto caurumu pareizi aiztaisīt lai nerodas infekcijas, pēc tam vēlāk no profesionāla arborista dzirdēju, ka koks pats labāk māk sadziedēt caurumu, un cilvēka aizķepēšana ir lielāks ļaunums. Ej nu sazini tad. Galvenais protams, ka redzēju kur tās sulas tek, nevis tās ko rīgā "paziņu paziņas" pārdod, un beigās izrādās, ka tecinātas autoservisa pagalmā, starp šoseju un dzelzceļu. Pats esmu redzējis tādas tecināšanas instalācijas. Tas taču no zemes nāk! Bet tecinātāji jau paši nedzer, stāv un tirgo. Svaiga sula man garšo, bet garšo arī tāda kas nedaudz sagāzējusies. Redzēs kas nu mums te sanāks. Interesanti bija redzēt procesu tuvumā, jo mēs esam viena no retajām nācijām, kur bērzu sulas tiek šādi tecinātas un dzertas.

Slimnīca 2

Pagājis gads kopš tad biju pirmo reizi. Toreiz man sašuva smaganu vietā, kur bija neveiksmīgi izrauts zobs. Šoreiz gudrības zobi sāka sāpēt. Tie man tādi uz sāniem guļoši, ja sabojājas, salabot nevar. Labāk operēt ārā. Atkal jau devos uz iestādi Dzirciema ielā, par ko jāpastāsta sīkāk. 

Izrādās "Stomatoloģijas institūta" kā to zināju senāk, īsti vairs nav. Tagad tā ir padārga privātiestāde (šķiet?) taču ēkas otrā pusē atrodas Zobārstniecības un Sejas ķirurģijas centrs, kurš ir zem Stradiņiem un kurā cenas ir daudz mazākas, jo lielāko daļu sedz valsts. Jebkura operācija maksā 45eur un diena stacionārā 12eur. 

 Šoreiz viss bija līdzīgi, biju uz kondultāciju, kurā ārsts ieteica zobus izņemt, un sarunāju ka nāku uz operāciju otrdien. Astoņos jābūt klāt, jāsamaksā par dienu stacionārā, un māsiņa aizved uz palātu. Tad rentgens un asins analīze, un pāris stundu slaistīšanās kamēr dakterim beidzas iepriekšējā operācija. 

Kad mani izsauc, liek paņemt segu, un uz operāciju bloku. Tur izskatās moderni un profesionāli. 

Noģērbjos, uzvelku tādu kā halātiņu un jocīgas zeķes, apguļos uz galda. Atnāk laipna ārste, kura iepazīstas, saka ka viņa ir anesteziologs un izstāsta visu, kas man jāzin par operācijas norisi. Apsedz mani ar segu. Pieslēdz pie rokas sistēmu, uzliek uz sejas masku, un tad jau attopos palātā. Pa ceļam tikai atminos uzplaiksnījumu, kurā es kaut kur tieku vests uz braucošās gultas. 

Pamošanās kā pēc baigās ballītes, nedaudz reibst galva, tāpēc miegu vēlreiz ciet un kārtīgi lietojams pamostos tikai kādas 3 stundas pēc operācijas.  

Tālāk sākas garlaikošanās, gulšņāšana un seriālu skatīšanās telefonā. Sāpēt gandrīz nesāp, uztūkuma nav, tik spiedīga sajūta, kas ir normāli. Tikko bija ārsts un teica, ka viss noritējis labi, ar visu to, ka zobi bija "pretīgi" ieauguši kaulā, un tos nācies zāģēt pa kārtām (ārsta vārdi, kurus varbūt nevajadzēja man teikt ;) 

Palātas biedri interesanti, viens uz telefona reibinošā troksnī klausās radio, otru sākumā noturēju par pusmūža bezpajumtnieku, bet izrādījās, ka tas ir mana vecuma filosofs, ar kuru man ir kopīgi paziņas, un kurš tā izskatās, jo šmigā gāzies no velosipēda. 

image.jpg

Un kamēr šis raksts tapa manā telefonā, esmu jau ticis palaist mājās. Kopā kādas 28 stundas.  

Imulas taka un Bezdibenis

Taka gar Imulas upi sākas netālu no tās ietekas Abavā, pie Vītiņu mājām, kur ir gan stāvvieta, gan arī ļoti jauka un sakopta piknika vieta. Norādes uz pareizo pagriezienu nav, jāseko kartei. Pati taka gan šķiet ir ļoti veca, jo stends ir izbalējis, un takai vietām ir ļoti grūti izsekot. Vienā brīdī sapratām, ka ap krūmiem aplīmētās papīra skoča lentītes aizstāj pazudušās norādes. Te var iet tikai labos apavos, kas nebaidas iet slīpi pa mālainu nogāzi, jo brīžiem gājiens ir grūts. Turklāt tas ir pieci kilometri vienā virzienā. Tā kā izbraukuši no mājām bijām visai vēlu, visu taku negājām, bet pēc kādiem diviem kilometriem griezām atpakaļ pa tuvējo ceļu. Pa ceļam manījām jaunu koka tiltiņu, tā ka iespējams taku kāds atkal atjaunos. Kopumā interesanti, bet ar maziem bērniem grūti. Gribētos lai atjauno norādes un izliek stendā karti ar iespēju mest arī mazo loku. 

Pa ceļam par līdzgājēju pieteicās jauks sunīti no vietējām mājām. Vēlāk viņš no mums atkal aizgāja, toties satikām un izbiedējām zaķi. Vēlāk iegājuši dziļākā mežiņā satrūkāmies, jo mums pretī milzīgā ātrumā traucās sabijusies stirna, kura tikai pēdējā mirklī aizlēca uz citu pusi, teju vai notrieca no kājām. Izrādās draugs suns, kuru Olivers izdomāja saukt par Pūderi, skrēja stirnai pakaļ. 

Pa Imulas taku ejot

Tālāk braucām uz Bezdibeņa ezera taku, kas izrādijās ļoti jauka un mierīga vietiņa, ar platām, ratiem piemērotām laipām sākumā pa mežiņu, un tad apkārt purva ezeriņam. Pie ezeriņa ir arī sakopta atpūtas vieta ar ugunskura vietu. Pa ceļam arī miskaste, kura tiek izvesta. Uz taku norāde saucas "Bezdibenis", to ka tur ir taka varētu arī neuzminēt. Taka gan ir ļoti īsa, un speciāli no Rīgas te vien braukt diez vai ir vērts, taču ja gadās braukt kaut kur tuvumā, noteikti izmetiet līkumu arī līdz šai vietai.